Darbinieka nosūtīšana atbilstoši Darba likuma noteikumiem ir tie gadījumi, kad saistībā ar starptautisko pakalpojumu sniegšanu:

1. darba devējs, pamatojoties uz līgumu, ko viņš noslēdzis ar personu, kuras labā tiks veikts darbs, nosūta darbinieku uz citu valsti (piemēram, Zviedrijas uzņēmums noslēdz līgumu ar Latvijas uzņēmumu par ēkas būvniecību, un Zviedrijas uzņēmums nosūta savus darbiniekus veikt būvniecības darbus Latvijā);
2. darba devējs nosūta darbinieku uz citā valstī esošu filiāli vai koncernā ietilpstošu uzņēmumu (piemēram, Vācijas uzņēmums nosūta darbinieku uz savu filiāli Latvijā);
3. darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs kā darba devējs nosūta darbinieku darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējam, kura labā un vadībā tiks veikts darbs, ja tā uzņēmums atrodas citā valstī vai arī tas veic savu darbību citā valstī (piemēram, Beļģijas pagaidu darba aģentūra noslēdz līgumu ar Latvijas uzņēmumu par darbinieku nomu, un darbinieki tiek nosūtīti darbam uz Latviju).

Nosūtītais darbinieks ir darbinieks, kas noteiktu laiku veic darbu citā valstī, nevis valstī, kurā viņš parasti veic darbu. Nosūtīšanas laikā darbiniekam tiek saglabātas darba tiesiskās attiecības ar darba devēju, kas viņu ir pieņēmis darbā un veicis nosūtīšanu.

Darbinieku nosūtīšanu ES līmenī reglamentē:

1. 1996. gada 16. decembra Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes direktīva 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā;
2. 2014. gada 15. maija Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2014/67/ES par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (ES) Nr.1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (“IMI regula”);
3. Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28. jūnija direktīva (ES) 2018/957, ar ko groza direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā.

Darba devējam, kas vēlas nosūtīt savu darbinieku veikt darbu Latvijā (darbinieka nosūtīšanas ietvaros), ir pienākums izpildīt Darba likumā noteiktās administratīvās prasības un nodrošināt darbiniekam Latvijas normatīvajos aktos noteiktos darba apstākļus un nodarbinātības noteikumus.

Izņēmums - transportlīdzekļu vadītāju nosūtīšana (no 2022. gada 2. februāra pārvadātājam, kurš veic starptautisku pārvadājumu un, uz kuru ir attiecināma nosūtīšanas situācija, ir nepieciešams sagatavot un iesniegt transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas deklarāciju, izmantojot transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas portālu).

Ja atbilstoši darba līgumam, kas noslēgts ārvalstīs (Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī), darbiniekam ir noteikti labvēlīgāki darba apstākļi un nodarbinātības noteikumi, salīdzinot ar Latvijas normatīvo aktu vai vispārsaistošo darba koplīgumu minimālajām prasībām, tad šim darbiniekam turpina piemērot ar viņu noslēgtā darba līguma noteikumus. Piemēram, ja kādas valsts darbiniekam darba līgumā noteiktā darba samaksa ir augstāka kā Latvijas normatīvajos aktos vai vispārsaistošā koplīgumā paredzēts, tad šim darbiniekam ir maksājama darba līgumā nolīgtā darba samaksa, tādējādi nepasliktinot viņa stāvokli.

Latvijas normatīvie akti darba devējam nosaka virkni pienākumus pirms darbinieka nosūtīšanas uz Latviju, kā arī laikā, kad darbinieks darbinieka nosūtīšanas ietvaros veic darbu Latvijā.

Saskaņā ar Darba likuma 14.¹ panta otro daļu darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, pirms darbinieka nosūtīšanas, ir pienākums iesniegt Valsts darba inspekcijā paziņojumu par darbinieku nosūtīšanu. Paziņojumu iesniedz tiešais darba devējs (persona, ar kuru nosūtītajam darbiniekam ir noslēgts darba līgums) un, saskaņā ar Darba likuma 162.pantu - tiešais darba devējs ir administratīvi atbildīgs par šī pienākuma neizpildi.

Saskaņā ar Darba likuma 14.¹ panta trešo daļu citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, ir pienākums informēt Valsts darba inspekciju par izmaiņām, kas ir notikušas saistībā ar šā panta otrajā daļā minēto informāciju. Minētā informācija jāsniedz elektroniski un valsts valodā triju darbdienu laikā no izmaiņu rašanās dienas.

“Uz Latviju nosūtāmo darbinieku paziņošanas sistēma” paredz iespēju iesniegt darbinieka nosūtīšanas paziņojumu ne tikai personai, kurai saskaņā ar Darba likumu ir uzlikts tāds pienākums, bet arī pakalpojuma saņēmējam Latvijā (personai Latvijā, kurai par labu tiks veikts darbs).

Ja darba devējs no citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, tad neatkarīgi no darba līgumam un darba tiesiskajām attiecībām piemērojamā likuma šim nosūtītajam darbiniekam nodrošināmi darba apstākļi un nodarbinātības noteikumi, kas paredzēti Latvijas normatīvajos aktos un ko paredz atbilstoši Darba likuma 18. panta ceturtajai daļai noslēgtā ģenerālvienošanās, un kas regulē:

1) maksimālo darba laiku un minimālo atpūtas laiku;

2) minimālo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu;

3) darba samaksu, tajā skaitā piemaksas par darbu, kas saistīts ar īpašu risku, virsstundu darbu, nakts darbu, darbu svētku dienās, papildu darbu. Darba samaksa šā punkta izpratnē neietver iemaksas papildpensijas kapitālā, ko veic darba devējs;

4) noteikumus par darbaspēka nodrošināšanu, īpaši ar darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzēja starpniecību;

5) drošību, veselības aizsardzību un higiēnu darbā;

6) aizsardzības pasākumus personām, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, grūtniecēm, sievietēm pēcdzemdību periodā, kā arī šo personu darba un nodarbinātības noteikumus;

7) vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, kā arī cita veida diskriminācijas aizliegumu;

8) to darbinieku izmitināšanas noteikumus, kuri atrodas ārpus savas pastāvīgās darba vietas, ja darba devējs šādu pakalpojumu nodrošina;

9) darbinieka izdevumu atlīdzināšanu saistībā ar darbinieka komandējumu vai darba braucienu Latvijā, tajā skaitā komandējuma dienas naudas izmaksu. Šo noteikumu piemēro izdevumu atlīdzināšanai darbiniekam, kurš nosūtīts veikt darbu Latvijā, ja viņu nosūta komandējumā vai darba braucienā Latvijas teritorijā.

Darba devējam, kurš pārkāpj normatīvajos aktos noteikto, var piemērot administratīvo atbildību. Administratīvie sodi par pārkāpumiem darba tiesību jomā ir ietverti Darba likuma 36.nodaļā, savukārt darba aizsardzības jomā – Darba aizsardzības likuma VI nodaļā. Vispārīgie administratīvās atbildības jautājumi ir reglamentēti Administratīvās atbildības likumā.

Soda pārsūdzēšana

Lēmumu par piespriesto sodu administratīvā pārkāpumā lietā var pārsūdzēt, ievērojot sūdzībai noteiktās prasības un norādot motivāciju, Administratīvās atbildības likumā noteiktajā kārtībā un termiņā. 

Atbilstoši Administratīvās atbildības likuma 166. panta pirmajai daļai Administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu var pārsūdzēt augstākai amatpersonai, savukārt augstākas amatpersonas lēmumu – tiesā.

Lēmumā vienmēr ir norādīts, kur un cik ilgā laikā persona šo lēmumu var pārsūdzēt. 

Līdz ar to, ja Valsts darba inspekcijas amatpersona pieņem lēmumu un uzliek sodu, tad to var pārsūdzēt, rakstot motivētu iesniegumu Valsts darba inspekcijas direktoram. Ja direktors šo lēmumu atstāj negrozītu, tad sodītā persona var vērsties tiesā.

Soda nomaksa un piespiedu piedziņa

Atbilstoši Administratīvās atbildības likumam personai naudas sods jāsamaksā ne vēlāk kā mēneša laikā no dienas, kad stājies spēkā nolēmums par sodu.
 
Veicot maksājumu, persona norāda administratīvā pārkāpuma lietas numuru. Naudas soda iekasēšanas izdevumus sedz naudas soda maksātājs.

Soda pārrobežu izpilde

Gadījumos, kad ir stājies spēkā sods par finansiāla administratīvā soda piemērošanu citas valsts darba devējam, kurš ir nosūtījis darbinieku uz Latviju, un šis darba devējs nav brīvprātīgi to izpildījis, Valsts darba inspekcija nosūta pieprasījumu par nolēmuma piespiedu izpildi tās valsts iestādei, kur atrodas darba devējs. 
 
Ja pēc šā lēmuma saņemšanas darba devējs labprātīgi nesamaksā naudas sodu, Valsts darba inspekcija nosūta pieprasījumu par lēmuma piespiedu izpildi citas valsts iestādei. Pēc tam šis lēmums tiek izpildīts, t. i., naudas sods no darba devēja tiek piedzīts saskaņā ar citas valsts normatīvajos aktos noteikto kārtību.

Savukārt gadījumos, kad Valsts darba inspekcija saņēmusi citas valsts iestādes pieprasījumu par lēmuma paziņošanu, tā paziņo lēmumu par finansiāla administratīvā soda piemērošanu darba devējam, kas atrodas Latvijā. Ja pēc lēmuma paziņošanas darba devējs labprātīgi nesamaksā finansiālo administratīvo sodu, un Valsts darba inspekcija saņem citas valsts iestādes pieprasījumu par lēmuma izpildi, tā nodod lēmumu piespiedu izpildei, t.i., tiesu izpildītājam.

Administratīvo sodu piedziņa tiek īstenota

Valsts darba inspekcijas pieņemto lēmumu par finansiālā administratīvā soda piemērošanu darba devējam, kas atrodas citā valstī, piespiedu izpilde citā valstī tiek īstenota atbilstoši šīs valsts normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai. 

Savukārt citas valsts iestādes piemēroto finansiālo administratīvo sodu piedziņa Latvijā tiek īstenota tāpat kā Latvijas iestāžu piemēroto sodu piedziņa.